Cart Jūsu grozā 0 preces kopā 0.00 €
  • Viss par jaundzimušā bērna ietīšanu

Bieži jauno vecāku padomos var izlasīt, ka tīt bērnu autiņos bremzē viņa tausti. Pie tam apgalvo, ka tas ir bērnu pediatru un psihologu viedoklis. Ka tieši psihologi iesaka neietīt bērnu autiņos. Mums kā speciālistiem bērnu kopšanā, liekas apšaubami, ka izglītots psihologs nezin bērnu fizioloģiju un vecuma psiholoģiju, un var tā kļūdīties. Drīzāk tā ir psihologa nepareiza interpritēta rekomendācija.

Veidojas priekštats, ka bērns jau skrien, bet viņu joprojam tin autiņos...

Tādu neloģisku bildi var sev uzzīmēt cilvēki, kuri pilnīgi neiedomājas kā izskatās jaundzimušais, kā viņš uzvedas un kādam nolūkam viņam autiņi, kā arī, kad un kā autiņus pielietoja citas tautas.

Vēl 3-jā iekšvēdera attīstības mēnesī bērnam rodas tauste, tā ir ādas jūtamība. Koordinētas kustības rodas 4-jā mēnesī, un bērns pats var sataustīt savu muti, sākt sūkāt pirkstu vai dūrīti. Kamēr bērna svars nav īpaši liels viņš brīvi peld augļa ūdenī, brīžiem uzgružoties ar rociņām un kājiņām pret dzemdes sieniņām, tāda veidā stimulējot ādas jūtību un attīstot tausti. 32-ā attistības nēdeļa mazais vairs nevar brīvi kustēties, apkārtēja dzemde pastāvīgi saskaras ar daudzām bērna ķermeņa daļām, itkā apskauj. Periodiskās dzemdes kontrakcijas (tā saucamās Brekstona- Higgsa kontrakcija) dod bērnam lielākus ķermeņa iespaidus, stiprus apskāvienus, kuri paliek par neaizmirsatamām atmiņām par iekšvēdera komfortu. Pedējās iekšvēdera attīstības nēdeļās bērna rokas biežāk pārtrauc locītites un izstiepties plecu locītavā, jo trūkst platības- tās cieši piespiestas pie ķermeņa, un tāds stāvoklis kļūst par vēl vienu iekšvēdera ieradumu. Bērna plaukstas var saskarties tikai ar savu ķermeni un muti, tāpēc bērns saņem taustes informāciju no visas ķermeņa virsmas, kuru apskauj un stimulē dzemde.

Pēc piedzimšanas bērns nokļūt milzīgā brīvā priekš viņa platībā, kura daudz reizēs lielākā nekā bērns ir pieradis. Kamēr viņam nav citas pieredzes, bērns saglabā savus iekšvēdera ieradumus un vadās no tiem. Jaundzimušo specifika ir asas nekoordinētas kustības ar rokām un kājām, kuras ir iekšvēdera dzīves mantojums. Šīs specifiskās kustības saucas 'rociņu, kājiņu mētāšana'. 'Rociņu, kājiņu mētāšanas' laikā bērnam rodas panikas un briesmu sajūta, ja viņu rokas un kājas, kuras pieradušas atbalstīties pret dzemdes sieniņām, karājas gaisā un neatrod nekādu atbalstu. To var ļoti labi pamanīt novērojot jaundzimušo. Viņš ļoti baidās no savu roku un kāju kustībām, un nomierinājas, kad bērnu piespiež pie silta pieauguša ķermeņa, vai vismaz pietur karajošās rociņas un kājiņas.

Pēc piedzimšanas jaundzimušā taustes attīstība notiek pateicoties informācijas uzkrāšanas un diferencijas, kuru bērns ņem no āras. Tapat kā mātes iekšvēderā bērnu stimulē pieskarieni pa visu ķermeni, un īpaši pie kājiņām un rociņām. Bērna taustes attīstības stimuli ir pilnīgi viss pie kā bērns var pieskarties, autiņš, apģērbs, pieauguša cilvēka ķermenis, paša ķermenis utt. Jo dažādāki stimuli, jo biežāk tie ietekmē mazo, jo aktivāk notiek taustes attīstība. Ja bērna ekstremitātes ir brīvas, un tās kustības ne ar ko nav ierobežotas, tad bērns 'rociņu kājiņu mētāšanu' pārdzīvo bailēs. Lielas bailes un sekojoša panika rodas stipra reakcija, kura apslāpē parējās. Tāpēc pie neierobežotas brīvības un biežas 'rociņu kājiņu mētāšanas' taustes attīstība jūtami palēninās.

Tādā veidā, lai bērnam veiksmīgi attīstītu tausti nepieciešams, lai rokas un kājas patstāvīgi atduras uz jebkādām virsmām, kas atrodas viņa tuvumā, kāmēr bērns nepaspēja 'atmesties' un nobīties.

Kas no uzturības un apiešanās ar bērnu modernām metodēm tās veicina:

Uz rokām nesšana

Kad mamma ness mazo uz rokām un guļ kopā ar viņu, viņa ar saviem apskāvieniem rada pazīstamas ķermeņa izjūtas. Blakus mammai, viņai uz rokām bērns mierīgi guļ bez autiņiem, jo apskaujot bērnu viņa traucē 'rociņu, kājiņu mētāšanai' . Sasildīts ar mātes siltumu bērnam nav vajadzīgs liels drēbju daudzums, viņš var būt arī ar plikām rociņām un kājiņām. Tas ļauj pieskarties pie dažādām virsmām, gūt informācijas maksimumu no komfortablās situācijas.

Tieši tā ar jaundzimušo rīkojas daudzas primitīvas tautas, kuras līdz šim laikam saglabāja dažādas ierīces pastāvīga bērna nēšanai uz sevis (dažādi turētāji, lakati utt.). Tomēr jāievēro, ka šai tautai vispār nav nekādu iekārtu, kur turēt bērnu atsevišķi no mātes (kā gultiņa), tāpēc bērns atrodas uz rokām 24 stundas diennaktī, ko diez vai būs spējīgi darīt moderni vecāki.

Brīvā autiņu pārtīšana

Ja bērnam nepieciešams pavadīt ilgu laiku bez mammas, īpaši miegā, tad labāk lai pasargātu no ‘rociņu, kājiņu mētāšanas’ un stimulētu taustes attīstību jālieto parasto autiņu. Bērns nomierinās tiklīdz viņu ietin autiņos, nodrošinot jaundzimušam iekšvēdera stāvokli. Dotajā paraugā runa iet nevis par ciešu autiņu pārtīšanu, bet par brīvu autiņu pārtīšanu, kas ļauj bērnam brīvi kustināt rociņas un kājiņas.

Jo mazāk apģērbu zem autiņa, jo labāk attīstās tauste, tāpēc, ka bērns atduras ar rociņām un kājiņām netikai pret autiņu, bet arī pret savu ķermeni. Izņemot to, autiņš apskauj mazo un stimulē visa ķermeņa tausti, kura ar to saskaras. Sensora stimulu daudzums autiņos nav mazāks nekā uz mammas rokām, jo autiņš sasildas dažādās vietas dažādi, vietām uzstiepts, vietām padodas izstiepšanai utt., tā pamatnozīme- radīt atbalsta ilūziju, neierobežot dabiskās kustības, bet ierobežot tās tikai plecu locītavu apvidū ( tapat kā tas bijis dzemdē). Brīvi autiņos pārtītam bērnam ir iespēja pievilkt rociņas sejai un atrast savu mutīti, tā kā viņš to ir darījis iekšvēderā, sūkāt pirkstiņu vai dūriti, šūpot ar kajām utt. Pakāpeniski bērns pierod pie savām rokām un koordinē to kustību daudz drošāk. Tas aptuveni notiek 10-30 dienā pēc dzimšanas. No šīs dienas mazuļi vairs nemodina sevi ar āsām kustībām. Bet dažiem bērniem ‘ rociņu, kājiņu mētāšana’ turpinās līdz 3-6 mēneša vecumam, viņiem nepieciešama ilgstoša autiņu pārtīšana.

Savā laikā autiņš bija izgudrots un lietots tautās, kas dzīvo mērenās un vesās klimāta zonās, kur temperatūras nosācījumi un drēbju bagatība neļava nest bērnu uz sevis ikdienas darba laikā. Vienlaicīgi tādai tautai eksistēja vieta, kur liek pārtīto autiņos bērnu (līdzīgi gultiņai), kas atgādina autiņu formu. Parasti šo iekārtu var vēl šūpot, lai bērnam rodas pilnīga ilūzija, ka viņš joprojam atrodas uz pieaugušā rokām.

Moderni vecāki, kuri biežāk nezin kā pareizi pārtīt brīvi autiņus, vai domā par brīvu autiņu pārtīšanu ‘zem rociņām’, pilnīgi neredz priekšrocības autiņu pārtīšanā, jo neprot to tīt.

Nemākulīgi ar grūtībām pārtinot autiņos savu bērnu, kurš pretojas - mamma pēc minūtes redz, ka viņš izņem rociņu no autiņa un sūkā pirkstiņu. Lai gan bērns gūst gandarījumu no brīvas autiņu pārtīšanas, mamma neatlaidīgi pārtīn autiņus, lai bērns nespētu izvilkt rociņu. Viņa nabadzīte, nesaprot, ka bērnam kuram ir jau 7 dienas tas ir normāli. Protams, ja bērnu šūpo ‘ ligzdiņā’ vietā, kur viņam patīk un sakt likt lielajā cietājā gultā - viņš pretosies. Bet vecāki pilnīgi pareizo bērna pretošanos ‘nogrūž’ uz savām autiņu pārtīšanas neveiksmēm, un kā pretošanas pret autiņu.

Kam tomēr autiņš ir neērts bērnam vai viņu nesaprotošajiem vecākiem???

Kas nelīdzēs taustes attīstībā???

Krekliņš ar iešūtām rociņām

No daudziem taustes stimuliem šis krēkliņš dod tikai vienu- krēkliņā sajūta- visur viena un tā pati lupata, un tās forma arī nemainas mainot kustības- nekādu daudzveidību!

Tādi krekliņi ir domāti, lai bērns it kā nesaskrapētu sev seju, kad haotiski kustina rociņas.

Tomēr, ja bērns atrodas uz mammas rokām- tad viņš tik un tā neko sev nesaskrapēs, pat ja būs pilnīgi bez krekliņa. Ja tomēr bērns guļ bez mammas, tad jebkura haotiskā rociņu kustība viņu biedēs, un bērns tā ilgi negulēs, mazuļa roku kustības modinās viņu miega un tas būs nemierīgs. Tātad, rokas šajā gadījumā labāk ietīt- tad viņš noteikti neko sev nesaskrapēs. Kad mazais vairs nebaidās no savām rokam, tad pārtrauc arī skrapēties...Tāpēc tādu krekliņu pielietošanas nepieciešamība pārspīlēta, un tās attaisnot var vienīgais medicīnas uzņēmuma bērnu palatā.

Ciešā autiņu pārtīšana

Ģimenēs, kurās pieturas tradīcijas, starp iedzīvotājiem diez vai jūs atradīsiet sievieti, kura prot ietīt bērnu autiņos izmantojot savīšanu. Laukos ciešu savīšanu izmantoja, lai iznēsātu neiznēsātus vājus bērnus, kuri ieguva traumas dzemdības laikā kā īpatnēja ārstēšanas procedūra. Pareizi izmantot ciešo savīšanu modernās pilsētas apstākļos var tikai speciālists, kas pārvalda to metodi, spējīgs novērtēt piemērotību un tās īstlaicīgumu, kurš var iemācīt vecākus. Aizmirstot ciešas bērna savīšanas nozīmi, veidojas priekšstats, ka visus bērnus laukos cieši pārtina barbariski. Mūsu laikos par ‘ ciešo’ autiņu pārtīšanu saprot parasti labu autiņu pārtīšanu ar bērna rociņu un kājiņu iztaisnošanu. Tieši tā bērnus ietina autiņos Krievijas dzemdību namos 20-30 gadus atpakaļ. Protams tāda autiņu pārtīšana veicina mierīgu bērna uzvedību 'rociņu, kājiņu mētāšana' laikā, bet arī provocē nemierīgu reakciju modināšanas laikā. Bez šaubām, tāda uzturība nestimulē taustes attīstību. Sensora stimulu daudzums te ir minimāls, atbildes reakcija vēl mazāka un ‘ izglītoto’ vecmāmiņu padomi, lai kajiņas būtu taisnas’ vai ‘ lai bērns gulētu mierīgāk’ nevar kalpot par attaisnojumu tādai vardarbībai. Pat vairāk, tik bezrūpīgi cieša pārtīšanas lietošana bremzē roku pamatkustību attīstību, bērns pierod pie savam rokām tikai 6 mēnešu vecumā, varbūt pat 7-8 mēnešos modinās sevi ar asām kustībām.

Pilnīga autiņu pārtīšanas neesamība

Ja jaundzimušais atrodas bez mammas un autiņa, tad sensoru stimulu daudzums atkal samazinās. Bērns bezpalīdzīgi spirinasies milzīga priekš viņa telpā, izjūtot paniku un briesmas, un pat aizskarot savu ķermeni, nespēj adekvati reaģēt uz to, jo mēs atceramies, ka panikas stāvoklis ir pati stiprāka reakcija, kuras laikā norimst parējas. Ja nav uz sensoru stimuliem reakcijas, nekrājas infomācija, taustes attīstība bremzējas! Ir ievērots, ka bērni, kurus uztur pilnīgi bez autiņiem un atstāj uz ilgu laiku gulēt, vicinot rokas un kājas, daudz lēnāk pielāgojas pie savām rokām, nekā tie bērni, kurus iepazīstināja ar tām pakāpeniski. Bērns kļūst nemierīgs, viņam grūtāk aizmigt, bet aizmiegot viņš viegli sevi modina ar savām rokām.

Bērna termoregulācijas nepilnības dēļ, atstājot viņu gulēt bez autiņiem, vecāki ir spiesti ģērbt bērnu kostīmos, biksītēs, kas atkal dara nabagāku bērna taustes iespējas, jo brīvas paliek tikai bērna delniņas, bet ķermeņa siltums- pašu pazīstamo un attīstošo stimulu pieskarties pie tā, prakstiski nevar- viss tiek paslēpts daudzās drēbēs.

Tādā veidā, labākai taustes attīstībai jaundzimušajam, pratīgi būtu saskaņot divus abpusēji papildīnošos paņēmienus- bērns var būt minimāli apģērbts, kamēr atrodas uz mammas vai cita pieaugušā rokām, jo viņu silda cilvēka ķermeņa siltums un bērns saņem sensoru stimulu maksimumu, kad bērnu atstāj, viņu brīvi ietīn autiņos, viņam jābūt spējīgam dabūt stimulus zem autiņa.

Autiņu pārtīšanu pārtraukšana katram bērnam ir individuāla, daži viegli pārtauc autiņu pārtīšanu 3 nēdeļu vecumā, citi- 6 mēnešos. Ilguma kritērijs autiņu pārtīšanā var būt 'rociņu, kājiņu mētāšanas' esamība vai trūkums. Ja bērns ‘ mētās’ – miega laikā bērnam ir vajadzīgs autiņš, guļ mierīgi- nav nepieciešamības.

Bērnam,kurš laicīgi škirās no autiņa, parasti ir pārliecība un kustību koordinācija, kura ļauj dažādi reaģēt un dažādiem stimula sensoriem. Pie tam kāju āda bērnam ir tāds pats informācijas avots kā arī roku āda.Galvenais nosacījums taustes attīstības turpinājumam šajā etapā ir apģērba trūkums uz kājām, savadāk sakot bikšu trūkums. Bērna kājiņām jāgūst informāciju par apkārtējo vidi tāpat kā rokām. Tomēr normālai attīstībai svarīgi iegūt informāciju no visas ādas virsmas, nevis ierobēžoties ar nelielu zoles daļu. Bērnam vēl ilgi saglabājas spēja gūt informāciju caur visu ādu, jo lielāku ādas daļu mēs apģērbsim, jo vairāk samazināsim iespēju gūt daudzus sensora stimulus.

Labākais apģērbs mazulim, šajā vecumā – jaciņa, krekliņš un viss. Tām mammām, kuras savādāk neprot, cenšas saglabāt savas mēbeles vai grīdas paklājus, vēl būs nepieciešams pampers. Bērniem, kurus mammas daudz nēsā uz rokām, šis apģērbs ir parasts un dabīgs, jo bērns nepārsildās un viņu viegli pārģērbt. Bērni atstāti paši sev uz īslaicīgu brīdi, jebkurā laikā nespēj nosalt, pat ziemas periodā un vēlāk viegli atjauno savu siltumu, piespiežoties pieaugušā ķermenim. Bet mammām, kuras pieradušas regulāri un uz ilgu laiku atstāt modrus bērnus, praktiski spiesti vilkt bērniem bikses- tā siltāk un estētiskāk, un vēl zeķes uz katru kājiņu, savadāk bērni salst!

Jo atrāk vecāki atsakās no autiņu pārtīšanas, jo atrāk sāk ļaunpratīgi lietot bikses un zeķes, jo bērns vēl ir parāk mazs, lai visu laiku dzīvot bez apģērba, un salst. Kā rezultātā, vecāki pierod sekot tam ‘ lai kājiņas būtu siltumā’, ka bērns, kuru tina autiņos 3 menešu vecumā dzīvojot pa māju ir apģērbts daudz siltāk nekā viņu vienaudzis kuru tin autiņos. Samazinot ārējo stimulu daudzumu, traucējot attiecīgo reakciju veidošanai, kavējot lietderīgas attīstībai informācijas uzkrāšanu, vecāki bieži vien atklāti pārliecināti, ka ievēro bērna vēlēšanas un nerīkojas pret viņu brīvību!

Rodas parodaksāla aina. Brīnišķīga ideja- audzināsim bērnu bez vardabības un iedosim viņam stimulu maksimumu attīstībai. Tomēr, realizējot šo ideju, pieaugušie parasti pārnes savas jūtas un pārdzīvojumus iekšejā bērna pasaulē, neievērojot gan viņu fizioloģiskās īpašības, gan viņu psiholoģiskās vajadzības. Pieņemot autiņu kā vardabību, bet bikses, zeķes, pampersus un vientuļi guļošo mazo bezpalīdzīgo bērnu uz lielas gultas- kā personas brīvības izpausmes. Vienīgais, par kādu brīvību te cīnās? Vecāki, slēpjoties aiz bērna aprūpes, cenšas ātrāk atbrīvoties no neestētiskiem autiņiem, ātrāk velk bērnam modernās bikses un kostīmus. Varbūt tik ātri nerēķināsimies ar netautas pieredzi, ar nemodernām izpētēm un rūpēsimies par reālajām bērna vajadzībām.

Šis raksts ir izvietots mūsu mājas lapā ar laipnu centra „Rožana” atļauju un kluba www.kkm-online.lv

*статья размещена с разрешения Клуба поддержки молодых родителей "ККМ " и перепечатка статьи невозможна без согласия администрации Клуба